LAT / ENG / RUS
< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >

DZIESMU TEIKŠANA VILCĒJU DAUDZBALSĪBĀ

Dziesmu teikšana ir īpatnējs latviešu tradicionālās dziedāšanas veids, kas raksturīgs galvenokārt gadskārtu un ģimenes godu ieražu norisēm. Teikšana jeb saukšana atšķiras no kantilēnās, melodiskās dziedāšanas ar to, ka tā ir tuvāka dziedošai runāšanai: tai raksturīga šaura apjoma – visbiežāk tercas vai kvartas – melodika un sillabisks teksta muzikālās realizācijas veids, kur katrai teksta zilbei atbilst viena muzikāla skaņa, respektīvi, bez locījumiem un melismiem. Teicamajās dziesmās svarīgākais ir teksts, tā saturs, mazāk – melodija, tās skaistums vai izdaiļotība. Atšķirībā no dziedamajām dziesmām, kuru teksts parasti ir vēstošs, sižetisks un līdz ar to arī garāks, teicamās dziesmas veido atsevišķu četrrinžu savirknējums. Teikšanā ir iesaistīti vairāki dziedātāji jeb dziedātājas (tradicionālajā dziedāšanā ir izteikta sieviešu dominante), bet ar atšķirīgām funkcijām: teicēja jeb saucēja izdzied dziesmas, respektīvi, četrrindes pusi, un pārējie to atkārto, tieši vai ar izmaiņām.

Ar teicamajām dziesmām saistās īpaša, savdabīga vokālās mūzikas parādība, tā sauktā vilcēju daudzbalsība, kad reizē ar četrrindes puses atkārtošanu tiek dziedāta viena gara, nepārtraukta skaņa – burdons (no franču bourdon ‘kamene’, ‘liels zvans’, ‘ērģeļu bass’). Nereti šāda īstā burdona vietā ir sillabiskais burdons: vienas garas, nepārtrauktas skaņas vietā tiek dziedāts atkārtojamais teksts, pavisam vai gandrīz nemainot skaņas augstumu, tomēr arī tas rada īstā burdona sajūtu. Vokālo burdonu mēdz dziedāt vairāki, tādējādi dziedāšanā var iesaistīties vai visi ieražas norises dalībnieki.

Dažādi vilcēju daudzbalsības paveidi – īstais jeb dūdu burdons, sillabiskais burdons – ir pazīstami vai dokumentēti visās Latvijas daļās, visvairāk dienviddaļā un gandrīz nemaz ap Rīgas jūras līci un Kurzemes un Vidzemes ziemeļdaļā. Dūdu burdons, dziedāts uz ā vai ē, ir zināms no Kurzemes dienvidrietumiem un vidus un no Latgales dienvidiem un ziemeļiem, kur dažos gadījumos tas dziedāts arī uz teicējas posma pēdējā patskaņa; mainīgais burdons, dziedāts uz ē-o, – no suitu novada. Senākos pierakstos dūdu burdons pazīstams arī no Dienvidzemgales un Sēlijas, te īpaši varētu minēt rotāšanu, par ko Krišjānis Barons, pamatojoties uz Kārļa Blauberga ziņām, ir rakstījis: "Rotāšana bija bez šaubas visdaiļākā dziedāšana, jo izklausījās pēc vairākām balsīm." Gadskārtu ieražu dziesmās vokālais burdons var saistīties ar attiecīgajiem refrēniem – "rotā", "līgo" u.c. Sillabiskais burdons sastopams gandrīz visur, kur dūdu burdons, tomēr visvairāk Vidzemes dienvidos, Sēlijā un Latgales dienvidos un ziemeļos. Ir pazīstama arī dūdu un sillabiskā burdona vienlaicīga lietošana.

Vilcēju daudzbalsība Latvijā ir savā ziņā unikāla arhaiska muzikāla parādība, kas nepārtrauktā tradīcijā joprojām dzīvo atsevišķos Kurzemes un Latgales novados – suitos, Nīcas un Bārtas pagastos, Ziemeļlatgalē. Tās līdzinieki ir zināmi tikai nedaudzās Eiropas vietās – Balkānos, Ziemeļkaukāzā, Baltkrievijā un vēl citur. Mūsdienās dzīvā tradīcijā mantotie, atjaunotie un arī radoši apgūtie un pārveidotie vilcēju daudzbalsības veidi skan folkloras ansambļu, koru un citu mūzikas grupu izpildījumā.

Literatūra

Barons, Krišjānis. Par dziesmām un dziedāšanu // Latvju dainas, I. Jelgava: Draviņa-Dravnieka ģenerālkomisija, 1894.
Boiko, Mārtiņš. Lietuviešu sutartines un to Baltijas konteksti. Rīga: Musica Baltica, 2008, 186.-190. lpp.
Brambats, Karl. The Vocal Drone in the Baltic Countries: Problems of Chronology and Provenance // Journal of Baltic Studies, 1983, 14 (1), p. 24-34.
Sneibe, Zaiga. Godubalss latviešu folklorā: struktūra un funkcijas // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1989, 10 (507), 60.-67. lpp.
Vītoliņš, Jēkabs. I. Tautas mūzika, II. Vēsturiskas ziņas par latviešu tautas mūziku // J. Vītoliņš, L. Krasinska. Latviešu mūzikas vēsture, I. Rīga: Liesma, 1972, 7.-84. lpp.

Valdis Muktupāvels

< IEPRIEKŠĒJĀ VĒRTĪBA / NĀKAMĀ VĒRTĪBA >
dizains: tundra